1990.gadā, kad Latvija, teju izrāvusies no lielā brāļa tautas uzmācīgās uzraudzības, I.Godmaņa personā izklāstīja savas jaunās valdības redzējumu par galvenajiem darbības mērķiem un virzieniem, bija grūti iedomāties, kādā veidā tiks realizēta iespējami saglabātā republikas īpašuma privatizēšana un tirgus ekonomikas attīstīšana.
Ņemot vērā faktu, ka visu tā laika vadītāju darba pieredze bija veidojusies PSRS tradīciju garā, būtu naivi iedomāties, ka gadiem slīpētās draugu būšanas savstarpējā labumu gūšanas saites pēkšņi tiks pārtrauktas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka sociālisma garā skolotie vadoņi labāk par pārējiem zināja, ka kapitālisma iekārtā valda kapitāls un faktiskā vara pieder personām, kuru rīcībā vai pārraudzībā tas ir.
Ja uzņēmējdarbība jāsāk no nulles, tad loģiski, ka ir sūri, grūti jāstrādā, jānodrošina reāla, uz sociālo atbildību balstīta konkurētspēja, piedevām vēl ir jābūt ar labu reputāciju, jāpiedāvā kvalitatīva produkcija, pie tam, par vislabāko piedāvāto cenu.
Cita lieta, ja labvēlīgas apstākļu sakritības dēļ ir izdevies privatizēt jau gatavu bijušās PSRS būvētu, veidotu un samērā labi attīstītu valsts uzņēmumu, vienlaikus nodrošinot arī uz iepriekš dibinātu kontaktu pamatiem regulārus valsts pasūtījumus.
Pirmais atjaunotās Latvijas publisko iepirkumu likums tā arī tika nosaukts „Par valsts un pašvaldību pasūtījumu” (1996). Pirms tam bija pagaidnolikums (1990), nolikums (1991) un MK noteikumi (1994). No bibliotēku arhīviem tika izcelts arī 1927.gada likums – par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām. Saprotams, ka plānveida piegāžu posma tradīciju strauja laušana nebija iespējama un arī sabiedrības pieprasījums pēc tā bija samērā vājš.
Tad nāca 2000.gads ar iestāšanās sarunām Eiropas Savienībā, kas lika sarosīties pa īstam, jo bija saprotams, ka Latvija tomēr iestāsies ES, kur tirgus ekonomikas tradīcijas ir ar dziļāku sakņojumu un vismaz kaut kāda uzraudzība valsts un pašvaldību iepirkumiem tiks nodrošināta.
Nav jau tā, ka Eiropas Savienībā pilnīgi viss ir kārtībā, tomēr tiesību akti ir pietiekami labi, lai nodrošinātu brīvu konkurenci un mazinātu interešu konfliktu iespējamību.
Eiropas Komisijas pieņemtās publisko iepirkumu regulas vairāk vai mazāk tika piemērotas, bet direktīvas - pamazām ieviestas. 2001.gadā tapa likums „Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām” ar paredzamo Iepirkumu uzraudzības biroja izveidošanu, bet divus gadus pēc iestāšanās ES tika pieņemts arī šobrīd spēkā esošais Publisko iepirkumu likums (2006).
Tagad tajā ir ieviestas vairākas direktīvas, no kurām vislielākās bažas sagādāja Direktīva Nr. 2007/66/EK, kas nepārprotami nosaka tās institūcijas statusu, kurai ir tiesības pieņemt lēmumus attiecībā uz publisko iepirkumu sūdzību izskatīšanu, respektīvi, tam ir jābūt līdzvērtīgam tam statusam, kāds tiek piešķirts tiesnešiem.
Izrādās, ka visi uztraukumi bija lieki, jo 2010.gadā Publisko iepirkumu likumu sagrozīja tā, ka pat ar teksta latvisko versiju ikviena prātu var sajaukt! Kur nu vēl, ja teksts tiek tulkots kādā no svešvalodām… Tagad sanāk, ka galvenā teikšana par miljoniem vērtu līgumu slēgšanu joprojām paliek Iepirkumu uzraudzības birojam, kura veidoto iesniegumu izskatīšanas komisiju sastāvs nu nekādi nav pielīdzināms direktīvā minētajam! Droši vien pēdu sajaukšanai Likums ir papildināts arī ar pantiem, kuri nosaka tiesu lomu publisko iepirkumu strīdu gadījumā, bet manuprāt saskaņā ar tiem tiesu vara tiek vienīgi ierobežota…
Var jau būt, ka labi, ja tos īpašos lēmumus pieņem „lielie brekši”, bet meitenes uztaisa smuku izrādi, juridiski korektu lēmumu, kur it kā viss ir kārtībā, tomēr cilvēciski nelāgas sajūtas neļauj aizmirst pamatoti izmisušos skatienus, paralēlos argumentus, kurus tā vien velk „no piedurknēm” veiklie starpniecības darboņi, kuriem nav nekādas sajēgas ne par taisnīgumu, ne par godīgu konkurenci.
Var jau būt, ka labi, tikai šādā gadījumā nevajadzētu melot un lieki maldināt godīgos uzņēmējus par to, ka Publisko iepirkumu likuma mērķis ir nodrošināt: 1) iepirkuma procedūras atklātumu; 2) piegādātāju brīvu konkurenci, kā arī vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem; 3) valsts un pašvaldību līdzekļu efektīvu izmantošanu, maksimāli samazinot pasūtītāja risku…
Tāpēc, ka patiesībā tā mērķis ir tikai radīt iespaidu par to.
