Pagaidu Valdības laikā, Tautas Padomes sēdē 1918.gada 4.decembrī tika apstiprināts likums (Pagaidu Valdības Vēstnesī Nr.1 publicēts 1918.gada 14.decembrī) “Latvijas apgādības orgāni, viņu uzbūve un darbības robežas”, kas noteica apgādības sistēmas atbildīgās institūcijas: “pagastos apgādības lietas pārzina pagastu padomes, apriņķos vai rajonos tiek dibinātas apriņķu vai rajonu apgādības padomes un apriņķu vai rajonu apgādības pārziņu amati, apriņķu pilsētās apgādības lietu pārzināšana uzticēta pilsētu domēm un valdēm, Rīgas pilsētas dome organizē īpašu apgādības padomi, tādas pat padomes ar Zemkopības un Apgādības ministrijas priekšlikumu var dibināt citās lielās Latvijas pilsētās (Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī u.c.)”. Likumā tika noteikta arī apgādības orgānu uzbūve un apgādības orgānu darbība. Pagastu padomēm saskaņā ar Zemkopības un Apgādības ministrijas norādījumiem bija jāorganizē uz vietas pārtikas preču apgādāšanu; jāsadala uz pagasta saimniecībām Valdībai nododamos tautsaimniecības ražojumus; jāreģistrē savā darbības rajonā lauksaimniecības ražošanas līdzekļus un ražojumus; jāiedala iedzīvotājiem no Zemkopības un Apgādības ministrijas iegādātās preces. Apgādības ministrs bija tā laika Ministru prezidents Ulmanis. Tajā pašā dienā – 1918.gada 4.decembrī tika pieņemts Obligāts noteikums, kurš noteica, ka Latvijas Pagaidu Valdība aizliedz bez attiecīgas atļaujas izvest no Latvijas jebkādus pārtikas līdzekļus, kurus lieto cilvēku uzturam[1].
Nākamā gada 30.augustā tika pieņemti Pagaidu noteikumi par apgādības ministrijai piešķirtām sevišķām tiesībām, saskaņā ar kuriem armijas un valsts iedzīvotāju vajadzību apmierināšanas nolūkā Apgādības ministrijai bija tiesība uzlikt lauksaimniekiem par pienākumu daļu no saviem ražojumiem nodot pret samaksu Apgādības ministrijai; iegūt līdz 25% no visiem citiem ražojumiem valstī, ka arī no visām no ārzemēm ievedamām precēm par cenu, kuru nosaka Apgādības ministrija; rekvizēt pārtikas produktus un citus pirmās vajadzības priekšmetus, pārvadāšanas līdzekļus, telpas un dzīvokļus priekš noliktavām un kantoriem līdz ar to piederumiem un mēbelēm. Arī Apsardzības ministrijas vajadzībām visas rekvizīcijas bija jāizdara vienīgi Apgādības ministrijai, tai skaitā - zirgu mobilizāciju karaspēka vajadzībām. Par šo nosacījumu pārkāpšanu Apgādības ministrijai bija tiesības noteikt cietumsodu, soda naudu līdz 10 000 rubļiem, vai arī abus šos sodus kopā, un slēptos ražojumus, preces vai citas mantas konfiscēt valstij par labu.
Pēc aktīvās karadarbības izbeigšanās (karastāvoklis tika pagarināts tikai atsevišķos valsts reģionos) Apgādības ministrija tika likvidēta, Noteikumi par apgādības ministrijas likvidēšanu tika pieņemti 1921.gada 11.aprīlī (izsludināti 15.aprīlī), un tajos bija noteikts, ka Apgādības ministrija savu darbību izbeidz 1921.gada 30.aprīlī, un visi krājumi pāriet attiecīgi Finanšu ministrijas, Zemkopības ministrijas, Iekšlietu ministrijas vai armijas saimniecības pārvaldes rīcībā.
Iepirkumus valsts un pašvaldību iestādes veica, organizējot iepirkuma procedūras pēc saviem ieskatiem: konkursus, torgus, izdeva darbu veikšanu mazāksolīšanā utt. Par vadlīnijām tika izmantots arī bijušās Krievijas impērijas iepirkumu jomu regulējošais likums.
1921.gada 23.maijā tika izdots Rīkojums par privātpersonām pienākošos summu izmaksu par piegādājumiem un darba izpildījumiem. Tas noteica, ka Valsts kase izmaksā privātpersonām par piegādājumiem un darba izpildījumiem pienākošās summas uz valdības un pašvaldības iestāžu un amatpersonu orderiem tikai tādā gadījumā, ja uz ordera atzīmēts, kad un ar kādu numuru par attiecīgo piegādājumu vai darba izpildījumu iesūtītas tiešo nodokļu departamentam tirdzniecības - rūpniecības nodokļa noteikumu 74.p. paredzētās ziņas. 1922.gada 19.oktobrī Ministru prezidents Z.Meierovics parakstīja Noteikumus par bijušās apgādības ministrijas un bijušā valsts uzņēmumu likvidācijas departamenta nenobeigto līgumu, norēķinu, zudumu un iztrūkumu lietu likvidēšanu, kuros bija noteikts, ka finanšu ministram ir tiesības izšķirt un izbeigt bijušās Apgādības ministrijas un bijušā valsts uzņēmumu likvidācijas departamenta nenobeigto līgumu, norēķinu zudumu un iztrūkumu lietas, kuras Finanšu ministrija pārņēmusi likvidēšanai, pamatojoties uz Noteikumiem par apgādības ministrijas likvidēšanu.
1924.gada 26.aprīlī Latvijas Republikas Satversmes 81.panta kārtībā tika izdoti Pagaidu noteikumi par darba izdošanu un materiālu piegādāšanu valsts iestādēs, kas noteica, ka darbus un piegādājumus izdod: izsolēs, pamatojoties uz likumu par valsts piegādājumiem (Krievijas likums. kop. X sēj. I d. 1916.g. izd. - Noteikumi par valsts darbiem un piegādēm (Положение о казенныхъ подрядахъ и поставкахъ)); konkurences ceļā vai ievācot cenas ar pieprasījumiem no atsevišķām personām un firmām. Krievijas likums bija izsmeļošs, tajā tika atrunātas visas būtiskākās iepirkumu procedūras detaļas (atsauces no normatīvajiem aktiem, sākot no 1830.gada), tāpēc nekādi speciāli metodiskie norādījumi nebija nepieciešami. Īpaša uzmanība tika pievērsta pasūtītāja risku samazinošiem faktoriem, precīzi atrunājot jautājumus par galvojumu vai ķīlu, precīzi atrunāti pasūtītāja rīcības varianti gadījumos, kad piegādātājs nespēj turpināt līguma izpildi u.c. Iepirkuma metode “izsole” (“mutiskā izsole”, “rakstiskā izsole” un “mutiskā un rakstiskā izsole”) ir cēlusies tieši no šā likuma - iepirkuma procedūras “torgi”.
https://4.bp.blogspot.com/-J6jK1LcF8UA/UVSCw4Fx-ZI/AAAAAAAAAEo/V7K5FaFAI1w/s1600/KrievijasImp_PIL+002.jpg
Likums par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām tika pieņemts 1927.gada 8.martā. Nākamā gada 17.janvārī Ministru kabinetā (MK) tika pieņemti Noteikumi par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām, kurus izdod uz ārzemēm ar resoru vadītāju atļauju. 1927.gada 12.decembrī tika pieņemti Papildinājumi likumā par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām, ar kuriem likums tika papildināts ar dažiem precizējumiem, izņēmumiem. Tajā laikā aktīvi darbojās Latvijas ražojumu propagandas komiteja, kuras mērķis bija panākt Latvijas ražotāju atbalstu. 1929.gada 15.oktobrī Likums par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām tika papildināts ar Ministru kabineta noteikumiem “Pārgrozījumi un papildinājumi likumā par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām” (izdoti Latvijas Republikas Satversmes 81. p. kārtībā), ar kuriem likums tika papildināts vairākos pantos, kas attiecās uz garantijām, nodrošinājumu, izņēmumiem, tika izslēgti panti, kas attiecās uz slepeno cenu, tika ieviests termins „izdevīgākais, labākais un lietderīgākais projekts vai sistēma”. 1930.gada 16.janvāra Pārgrozījumi un papildinājumi likumā par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām (izdoti Latvijas Republikas Satversmes 81.p. kārtībā) noteica gadījumus, kādos līguma slēdzēja iestāde var līgumu lauzt.
1932.gada 7.septembra Pārgrozījums likumā par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām (izdots Latvijas Republikas Satversmes 81.p. kārtībā) noteica, kādus piegādātājus un uzņēmējus var atbrīvot no nodrošinājumiem. Savukārt, 1934.gada 26.aprīļa Pārgrozījumi likumā par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām (izdoti Latvijas Republikas Satversmes 81.p. kārtībā) likuma 3. pantam ieviesa jaunu redakciju, papildinot ar ierobežojumiem pasūtījumiem uz ārzemēm.
1935.gada 18.jūnija Pārgrozījums likumā par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām noteica papildinājumu par iespēju saņemt nodrošinājumu arī no Latvijas kredītbankas, bet 1935.gada 12.novembra Pārgrozījums likumā par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām šo punktu papildināja arī ar Latvijas zemnieku kredīta banku.
Otrajā Latvijas iepirkumu sistēmas attīstības posmā Likums par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām paredzēja, ka darbus vai piegādes var: 1) izdot izsolē (mutiskā, rakstiskā un jauktā); 2) izdot sacensībā; 3) izdot bez izsoles un sacensības; 4) izpildīt saimnieciskā kārtā. Iepirkuma metodes izvēle nebija atkarīga no paredzamās līgumcenas. Pirms paredzamās līgumcenas noteikšanas bija jāveic tirgus cenu izpēte, un gadījumā, ja nosolītā cena pārsniedza tirgus cenu, pasūtītājs bija tiesīgs atteikties no piedāvājuma.
Likumā par darbiem un piegādēm valsts vajadzībām liela vērība tika pievērsta līguma saturam un līgumsaistību izpildei, jo līdz 1937.gadam ar citiem normatīvajiem aktiem līgumattiecības netika regulētas. Vēlāk 1937.gada 28.janvārī tika pieņemts Civillikums, un visu pirkumu, tai skaitā arī valsts iepirkumu, līgumattiecības tika atrunātas IV daļā “Saistību tiesības”.
[1] Likumu un rīkojumu krājums. Tieslietu ministrijas kodifikācijas nodaļas izdevums, 1919.-1921.g. – 17.lpp.
