Ilona Jakubsone
Par otkatiem? Vai tomēr - Pret?
Esam jau pieraduši pie sen jau konstatētā fakta, ka Latvijas cilvēki migrē uz citām valstīm, ka mirušo iedzīvotāju skaits pārsniedz dzimušo iedzīvotāju skaitu, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem grūtības sagādā pat nulles bilances savilkšana, kur nu vēl peļņas gūšana vai tikšana pie kaut cik ievērojamas turības.
Esam pieraduši, ka bankas tiek likvidētas, esam pieraduši pie domas, ka valsts iepirkumos viss esot sadalīts un jauniem dalībniekiem gūt garantētu ienākumu no valsts vai pašvaldībām nav gandrīz nekādu izredžu.
Ja jautājam uzņēmējiem, kāpēc nosacījumi attiecībā uz pateicībām tiek pieņemti kā norma, atbilde ir šāda – ja neievērosim nosacījumus, tad mūs izstums no iepirkumiem...
Jautāsiet – kā tas ir iespējams? Mums taču ir Valsts kontrole un KNAB! Mums taču ir Konkurences padome! Galu galā – mums taču ir Finanšu ministrijas padotībā esošais Iepirkumu uzraudzības birojs! Un viņi visi vienā balsī sauc: Ziņojiet! Lieciet pierādījumus galdā! Mēs viņiem parādīsim...
Tikai nezin kāpēc šādi uzsaukumi liek skumji pasmaidīt, jo ikviens pazīst kādu, kurš it kā mēģināja kaut ko darīt lietas labā, bet iebaidīšanas taktika ar konkrētiem piemēriem dara savu... Visi redzēja, kā notiek izrēķināšanās ar vienu, ar otru, ar trešo...
Gan visu kritēriju izpilde, gan visizdevīgākais piedāvājums, gan zemākā cena var būt nieks iepretim pastāvošajām sistēmas metodēm.
Pat zemu izmaksu pakalpojuma stundas likme, no kuras apmēriem vienkāršam pilsonim mati ceļas stāvus, var tikt atzīta par nepamatoti zemu, jo plašākai sabiedrībai nezināmu motīvu dēļ vienu pretendentu nepieciešams noraidīt par labu kādam citam.
Kāpēc tas ir iespējams? Tāpēc, ka mūsu valstī iepirkumu sūdzības izskata ierēdņi, kuriem tiesību ir daudz vairāk nekā izpratnes un atbildības…
Kas par to, ka iepirkumu konkursā zaudējis godīgākais?
Kas par to, ja iepirkuma tiesības nav ieguvis sociāli atbildīgākais?
Vai tad mūsu valstī ir jādomā par ilgtspējību?
Kopš kura laika?...
Visi jau pieraduši pie tā, ka valstī komfortabli jūtas, nodokļus maksā un socialās garantijas bauda tie, kuri atraduši sava veida pieslēgumu pie valsts budžeta, bet visi pārējie – iztiek kā prot vai brauc projām!
Ja vēlaties zināt, tas nekad nav bijis partijas „No sirds Latvijai” plāns...
Un tas nebūt nav bijis Eiropas Savienības plāns, jo ES direktīvās jautājums par iepirkumu uzraudzību ir sakārtots. “Sakārtots” ir arī mūsu Publisko iepirkumu likums, jo latviešu valodas nepratējiem nudien nav iespējams izsekot mūsu dižo gudrinieku izgudrojumu labirintiem.
Kad ES noteica beigu termiņu 66.Direktīvas ( 2007/66/EK) ieviešanai, tā saucamie konsultanti, koordinatori un citi starpnieki sabijās ne pa jokam! Kas nu būs? Iepirkumu sūdzības būšot jāiszskata ar tiesnešiem līdzvērtīgu statusu apveltītām personām - tādām, kurām ir izpratne par valsts ilgtspējīgu attīstību, nevis laika gaitā pieradinātiem un citādi pieslīpētiem ierēdņiem?...
Domāja, domāja un – izdomāja! Publisko iepirkumu likums tika papildināts ar veselu nodaļu (PIL X.nodaļa) – vairākiem pantiem ar mierinošiem nosaukumiem, kas it kā nosaka Administratīvās rajona tiesas atbildību publisko iepirkumu jomā, bet faktiski – tik vien, kā radīts iespaids, ka pie mums iepirkumu procesu var ietkmēt tiesa…
Protams, nav vairs PSRS laiki, kad iepirkumus piešķīra neizsludinot iepirkuma procedūras, bet vadoties pēc dažādos pasākumos (konferencēs, semināros, ballītēs un tml) dibinātiem personiskiem kontaktiem.
Esam iemācījušies izsludināt publiskā iepirkuma procedūras, tādējādi nomierinot ES vadību un saglabājot ierēdņu amatus. Šajā jautājumā problēmu nav, jo iepirkumu procedūras tiek izsludinātas – arī Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Problēma pastāv vērtēšanas fāzē, kad lēmumi nereti tiek pieņemti vadoties pēc īpaši subjektīviem lojalitātes krirtērijiem, kas tikai pastarpināti attiecināmi uz tehnisko specifijkāciju, nolikumu un citu iepirkuma dokumentāciju...
Kaut arī Publisko iepirkumu likums ir grozīts, pieņemts it kā no jauna, joprojām Iepirkumu uzraudzības biroja lēmumus pārsūdzēt tiesā nav jēgas, jo tiesai nav tiesību apturēt pieņemtā lēmuma izpildi pat tādā gadījumā, ja tas ir pilnīgi aplams.
Likumā ir minēti konkrēti gadījumi, kādos tiesa var atzīt līgumu par spēkā neesošu un ja pasekojam pantu atsaucēm, tad saprotam, ka minētie gadījumi praksē ir gandrīz neiespējami.
Tiesa var atzīt iepirkuma līgumu par spēkā neesošu, ja informācija par iepirkumu vispār nav tikusi publiskota vai līgums noslēgts lielā steigā, bez tam, nenosūtot informāciju par rezultātiem visiem pretendentiem.
Respektīvi, ja iepirkuma veicējs nemaz nezina, ka pastāv Publisko iepirkumu likums, tad var gadīties, ka kāds aizskartais par to uzzinās, iesniegs parasību tiesā un noslēgtais līgums varētu tikt atzīts par spēkā neesošu.
Īstenībā tiesnešiem nav ne mazākās motivācijas iesaistīties publisko iepirkumu tiesāšanā, jo tas ir risks sabojāt tiesneša reputāciju. Publisko iepirkumu sūdzības ir jāizskata 30 dienu laikā, bet mēs zinām, cik ilgā laikā pieņem lēmumus mūsu tiesas….
Iepirkumu uzraudzības birojam ir ļoti plašas pilnvaras un iespējas atbalstīt vienus un nogremdēt citus. Faktiski tam ir visas iespējas veikt starpniecības funkcijas, piekoriģējot neplānoti pieņemtus lēmumus.
Iepējams, ka Publisko iepirkumu likuma 2010.gada superversija bija aizejošās Tautas partijas īpaša atvadu dāvana, jo bija motivācija realizēt pāris svarīgu projektu, piemēram, „Gaismas pils” būvniecība... Kaut kā vajadzēja radīt iespaidu, ka tiek ieviesta 66.Direktīva ( 2007/66/EK). Izgudrojums nudien attaisnojis risku, ja līdz pat šai dienai otkatu sistēma tiek arvien vairāk nostiprināta.
Godīgi sakot, nejūtos īpaši pārsteigta, kāpēc pēc būtības nekas netika mainīts, kad tika pieņemta jaunā Publisko iepirkumu likuma versija...
Sabiedrība spieto ap maznozīmiegiem sīkumiem, bet galvenā publisko iepirkumu problēma – tā saucamie otkati joprojām ir realitāte, kuru pie varas esošie novērsīs ne agrāk, kā pūcei aste sāks ziedēt!
Kur gan partijas gūs priekšvēlēšanu tēriņiem paredžetās finanses? Arī masu saziņas līdzekļiem tuvojas „pļaujas” laiks, jo tieši priekšvēlēšanu laikā reklāmu cenas ir visaugstākās... Kurš gan šādus apstākļus neizmantotu savā labā...
Visi it kā to zina, uztver kā pašsaprotamu, it kā nebūtu neviena, kuru virzītu motivācija novērst minēto visas tautas mānīšanu. Varbūt šeit īstajā vietā būtu teiciens – iekrīt tas, kurš nedalās? Savukārt, ja dalās ar tiem, kuri var ietekmēt procesus, tad viss ir kārtībā?
Vai tiešām bēbīšu spēle „Cepu, cepu kukuīti” nozīmē, ka mēs jau no mazotnes tiekam radināti pie kukuļošanas un „Vāru, vāru putriņu, pieci milti katlā – tam, došu, tam došu, bet tam - nekā” nozīmē, ka visādas putras un ziepes savārīt protam, un arī labumu dalīšanas metodes mums ir visai oriģinālas...
Tas ir labi, ka tuvojas vēlēšanas. Šis ir iespēju laiks - izdevība pievērst sabiedrības uzmanību vienam būtiskam valsts nedienu cēlonim un rast optimālu risinājumu. Latvijā ir iespējams izveidot tādu publisko iepirkumu sūdzību izskatīšanas sistēmu, kas būtu vērsta uz valsts ilgtspējīgu attīstību. Šobrīd izveidotā sistēma vairāk atgādina slēptas naudas plūsmas atbalsta sistēmu, kurai nav nekāda sakara ar godīgu un taisnīgu attieksmi, sociālo atbildību un valsts ilgtspējīgu attstību.
1 Otkats – par iepirkumu pārmaksātā summa, kas tiek sadalīta starp personām, kas var ietekmēt iepirkuma procesu un rezultātu
