Šajā daļā - par publisko iepirkumu likumprojektu tapšanā iesaistīto personu loku - saistībā ar mērķiem, kuri būtu jāsasniedz, gatavojot jauno publisko iepirkumu regulējumu Latvijā.
Kas gan var būt labāks par to, ja tev ir īsti draugi – tādi, kuriem nekad pat prātā nevar ienākt nelietīgi izmantot tava amata priekšrocības.
Kas gan var būt sliktāks par to, ja tev ir viltus draugi – tādi, kuri izmanto tavu amatu noziedzīgu shēmu veidošanai...
Varētu domāt, ka Latvijā amatpersonai, stājoties ar resursu sadali vai pārdali saistītā amatā, jāveic tādas biznesa operācijas, kā rezultātā patiesības sajūta pēkšņi kaut kur pazūd, visus agrākos sevišķi mīļos kārdinātājus pēkšņi pārņēmusi slimīga alkatība, savukārt īstie draugi izrādās nederīgi tādam “diskrētam amatpersonu biznesam”.
Kā gan bez īpaši tuvas pazīšanās un motivācijas varētu nokārtot izņēmumu simtiem miljonu vērtam LNB būvdarbu iepirkumam, ja pirms tam tika izsludināts un veikli pārtraukts konkurss? Kā gan bez īpašas pazīšanās un motivācijas varētu nokārtot katastrofāli kroplos 2010.gada Grozījumus publisko iepirkumu likumā? Kā gan bez īpašas pazīšanās un motivācijas varētu nokārtot publisko iepirkumu centralizēšanas forsēšanu? Kā gan bez īpašas pazīšanās var nobloķēt jebkura uzņēmuma pastāvēšanu un fiziskās personas profesionālo izaugsmi? Kā gan...
Tomēr manuprāt Latvijā ir iespējams atbildīgi sakārtot publisko iepirkumu, kā arī citus ar tiem saistītus, jautājumus. Šis ir īstais laiks, lai to izdarītu, jo ir uzsākts darbs pie jauno publisko iepirkumu direktīvu (2014/23/ES, 2014/24/ES un 2014/25/ES) ieviešanas nacionālajā likumdošanā.
Iepriekšējā iespēja, kura radās 2009.gadā, tika palaista vējā, bet tagad situācija ir mainījusies un viņi visi, paši to neapzinādamies, ir jau kā uz delnas.
Ne jau Saeimā tika iesniegti priekšlikumi deformēt Direktīvā 2007/66/EK noteiktās prasības un izkārtot, lai 90.gadu nogalē dažu FM darboņu kopas izauklētā shēma turpinātu nomākt godīgas konkurences vēsmas.
Pat tādā gadījumā, ja likumprojektu tekstus uzticēts gatavot (un arī parakstīt) visjaunākajam savu varēšanu pierādīt kāram ierēdnim - entuziastam, arī visi pārējie priekšlikumu un ierosinājumu iesniedzēji tiek reģistrēti, bet uzstājīgos priekšā teicējus un kaismīgos čukstētājus ir iespējams apturēt, jo ar lielāko iniciatīvu apveltīto personu loks ir ierobežots un apzināms.
Pat tad, ja jautājumā par likumprojektu tapšanu tiek norunātas slepenas tikšanās, mūsdienu apstākļos ir iespējams piefiksēt arī tās. Shēmu ideju ģeneratori būs spiesti uzmanīties un vismaz uz laiku nomierināsies.
Tomēr sākumā ir jāidentificē sistēmas (nevis dažu no atbildības bēguļojošo amatpersonu) problēmas un mērķtiecīgi jāpadomā, kā tās varētu efektīvi novērst.
Problēmu identificēšanas un novēršanas pasākumos ir jāpiesaista kompetenti speciālisti, bet personām, kas tās ir radījušas, nevajadzētu piedalīties...
Lai Jaunajā gadā Saeimai nevajadzētu pieņemt tādus ierēdņu gatavotus likumprojektus, par kuriem pašiem vēlāk jākaunas un jātaisnojas!
Lai Jaunajā gadā uz sašutuma pilniem iedzīvotāju telefona zvaniem nekad nebūtu jādzird ierēdņa atbilde: “Ne jau es pieņēmu tik stulbu likumu. To pieņēma Saeima!”
