Iepriekšējā rakstā iesāku tematu par interešu konfliktiem, bet šoreiz vēlos vērst uzmanību uz tematu, par kuru Latvijā atklāti nemēdz runāt, jo gan pasūtītāji, gan arī uzņēmēji ir spiesti dzīvot stingras piesardzības režīmā, jo kurš gan vēlas tikt iekļauts pastiprinātās kontroles atlasē, tikt izstumts no ES fondu sadales, vai arī no publisko iepirkumu aprites... Nevalstisko organizāciju pāraudzināšanai var tikt piemērotas arī citas metodes, piemēram, atteikums piešķirt sabiedriskā lauma statusu, variācijas par tematu brīvprātīgs darbs, valdes locekļu loma un tml.
Arī es sākumā pasmējos, kad, pēc asākas domu apmaiņas saņēmu šķietami nenopietnus draudus. Vēlāk, protams, kļuva interesanti, kā to var panākt...
Runa ir par Iepirkumu uzraudzības biroju (IUB) un jezgu, kas ap to saistās – par to, kā šķietami likumīgā veidā (pēc burta, nevis pēc būtības) ar īpaši pateicīgo paziņu palīdzību var nokārtot gandrīz jebkuru jautājumu, kas saistīts ar piekļuvi valstī pieejamiem finanšu resursiem.
It kā loģiski, ka starp IUB funkcijām ir iepirkumu sludinājumu publicēšana, pārskatu sagatavošana un iepirkuma procedūras atbilstības likuma prasībām pārraudzīšana, un pat iesniegumu izskatīšana, ja vien tā netiktu pārvērsta par bezjēdzīgu farsu vai balagānu, kā rezultātā tiek kropļota izpratne par godīgu konkurenci valstī.
Varētu pat piekrist, ka IUB tiek uzticēta atlases veida kontrole, tās veikšanai nepieciešamās informācijas par iepirkumu saņemšana, izglītošana un konsultēšana, ja vien, izmantojot valsts resursus un amatpersonai pieejamo informāciju, netiktu organizēti maksas semināri ar privātu konsultāciju papildinājumiem...
Šobrīd Latvijā nav instrumentu, ar kuriem tiktu novērsta iepriekš minēto pilnvaru izmantošana kā iejaukšanās lēmumu pieņemšanas procesā, izdarot spiedienu uz pasūtītāju, kurš ir atbildīgs par iepirkuma procedūras norisi.
Tā vietā, lai novērstu acīmredzami absurdo situāciju, IUB tiek paaugstināts statusā, nosakot, ka šī neviennozīmīgi vērtējamā iestāde ir augstākā iestāde sūdzību (iesniegumu) izskatīšanā, un jau tā nesaderīgo funkciju klāsts tiek papildināts ar administratīvo sodu piemērošanu.
Tai pašā laikā tiesas var atviegloti nopūsties, jo ar publisko iepirkumu jautājumiem to apgrūtināt nav nekādas jēgas. Atcelt noslēgto līgumu (vai vispārīgo vienošanos) tai tāpat nav tiesību, ja vien pasūtītājs nav rīkojies kā galīgs analfabēts iepirkumu jomā – nav publicējis Paziņojumu par līgumu (nav publiski izsludinājis procedūru, ja to paredz likums) un ja tas noslēdzis līgumu, neievērojot IUB aizliegumu, vai - līdz nogaidīšanas termiņa beigām (10 dienas pēc atbilžu nosūtīšanas pretendentiem elektroniski, 15 – ja pa pastu), bet par rezultātu paziņojuma (Paziņojums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu) publicēšanu internetā un par citiem negadījumiem IUB tuvu stāvošs (labi informēts) pasūtītājs vispār var nesatraukties.Tas izriet no Publisko iepirkumu likuma 85.2prim panta...
Pagaidām manā rīcībā nav informācijas, kādi ir šā brīža plāni attiecībā uz jauno publisko iepirkumu uzraudzības regulējumu, bet atbildīgajiem pasūtītājiem un godprātīgajiem uzņēmējiem ir nepieciešama steidzama palīdzība.
Ar cieņu
