Pārsūdzību procesa efektivitātes uzlabošana – ko tas īsti nozīmē?
Ne vecā publisko iepirkumu Direktīva (2004/18/EK), ne arī jaunā publisko iepirkumu Direktīva (2014/24/ES) neregulē kārtību kādā tiek izskatītas sūdzības par iespējamajiem pārkāpumiem publisko iepirkumu jomā.
Pārsūdzību Direktīva ir ar numuru 2007/66/EK un ar to groza iepriekšējās Direktīvas (89/665/EEK un 92/13/EEK) attiecībā uz pārskatīšanas procedūru efektivitātes uzlabošanu.
Lai ieviestu attiecībā uz pārsūdzībām noteiktās prasības nacionālajā likumdošanā, 2009.gadā (turpinot darbu arī 2010.gadā) tika veiktas dažādas ar visai savdabīgu sadarbību saistītas darbības, un rezultātā 66.Direktīvā noteiktās prasības tika ietilpinātas Publisko iepirkumu likumā. Par nelaimi - ļoti neveiksmīgā formā.
Protams, ka varēja šo jautājumu nesarežģīt un rīkoties līdzīgi, kā rīkojās citas valstis, nododot pārsūdzību izskatīšanu tiesām vai institūcijām ar līdzvērtīgu statusu. Latvijas gadījumā šāds risinājums nešķita pievilcīgs ne publisko iepirkumu sistēmas dalībniekiem, ne arī tiesām.
Šāda risinājuma gadījumā publisko iepirkumu sistēmas kliķe zaudētu noteicēja lomu, savukārt tiesneši nav nekādi mazie bērni un apzinās, ka būtu pagrūti pārkārtoties un 30 dienu laikā izskatīt samērā sarežģītus ar materiālo atbildību saistītus gadījumus.
Pieņemsim, ka kopumā argumenti bija nopietni. Tomēr - kā varēja ignorēt apstākli, ka pastāvēja nopietnas problēmas ar objektīvu attieksmi un iezīmējās acīmredzama nepieciešamība uzlabot pārsūdzību procesa efektivitāti?
Jau toreiz bija jāpieņem lēmums, ko darīt ar Iepirkumu uzraudzības biroju un tam piešķirtajām absolūti pretrunīgajām un nesaderīgajām funkcijām. Bija būtiski jāpārskata Publisko iepirkumu likuma 81.pants!
Respektīvi, Latvijas situācijā sanāk, ka izmeklētājam un tiesnesim, izmantojot visu izmeklēšanas gaitā iegūto informāciju par jebkuru iepirkumu, ir jāsniedz konsultācijas abām konfliktsituācijā iesaistītajām pusēm! Vēl jo vairāk – tas tiek darīts par papildus samaksu komerciāla rakstura semināru aizsegā (ar piesardzīgiem pārtraukumiem, bet - jau kopš IUB pastāvēšanas pirmsākumiem)!
Atrunas par atsevišķu departamentu pastāvēšanu divos stāvos šim savstarpējo saišu tradīcijām bagātajam kolektīvam nav nopietnas...
Nav jau tā, ka līdz 2009.gadam neviens neko nezināja un nesaprata, jo IUB darbinieki pastāvīgi devās komandējumos un nesa jaunākās ziņas no Briseles. Kurš gan varēja iedomāties, ka iegūtā informācija tiks izmantota ar mērķi sajaukt pēdas un iegūt pretēju efektu sabiedrībai?
Protams, ka publiskie iepirkumi ir joma ar pastiprināti augstiem korupcijas riskiem un pasūtītāji ir jāpieskata. Komersantiem ir jābūt iespējai vērsties ar sūdzībām kompetentā, autoritatīvā institūcijā. Bet tā nevar būt iestāde, kuru pašu ne mirkli nedrīkst izlaist no acīm!
Ir jāņem vērā, ka Latvijā šobrīd esam nonākuši situācijā, kad kaite ir pamatīgi ielaista, un ir jābūt radikālam pavērsienam situācijas uzlabošanai.
Varbūt ir vajadzīgs atsevišķs likums, kas reglamentē publisko iepirkumu uzraudzību un pārsūdzību procesu? Bet varbūt ir vienkārši jāaizver vai jāreorganizē birojs, lietderīgi izmantojot tajā esošo radošo potenciālu? Nav patīkami, ja tāda līmeņa iestāde līdzinās šaura personu loka savstarpēji izdevīgu darījumu bodītei...
